Patiesības par kaņepēm un zāli
Masu medijos tiek runāts par kaņepēm, automātiski ieliekot vienlīdzības zīmi starp nekaitīgajām Latvijas kaņepītēm un patiesi apkarojamajām Indijas kaņepēm, no kurām Āzijas siltajās zonās iegūst narkotisku materiālu – hašišu, bet Amerikas kontinentā – marihuānu.
Rezultāts ir acīm redzams: sensenajam latviešu pavalgam – parastajam kaņepju sviestam jeb stakam – tirgū cenas aug, bet tos iedzīvotājus, kuru mājās atrod kaņepju sēklas minētā garduma pagatavošanai, vajā pēc Kriminālkodeksa. Vēlos šajā problēmā ieviest nedaudz skaidrības.
Botāniķu vidū par kaņepju klasifikāciju nav vienprātības. Vieni tām min vairākas pamatsugas, citi izšķir vienu kaņepju sugu ar vairākām pasugām (varietātēm): sējas kaņepes (Cannabis sativa L.), kas aug Eiropas un Ziemeļamerikas ziemeļos un Krievijā, savvaļas kaņepes (Cannabis ruderalis), kas izplatītas turpat un ir vienkārši nezāles, un dienvidu klimatisko zonu augi – Indijas kaņepes (Cannabis indica). Pēdējās dažkārt dēvē arī par parastās sējas kaņepes varietāti (Cannabis sativa var. indica Ham.). Pastāv vēl t. s. dekoratīvās kaņepes (Cannabis sativa var. gigantea), kuras ir līdz četrus metrus garas un kuras audzē tikai kā krāšņumaugus. Minētajām kaņepju pasugām ir izveidots milzum daudz selekcionēto formu («šķirņu»), kopā vismaz 400.
Lai gan mūsu ēdamās kaņepes, kas te ievestas pirms 400 gadiem no Krievijas, ir pilnīgi nekaitīgas, tomēr visas kaņepes – gan mūsējās, gan hašiša (marihuānas) pasugas – vieno viena īpašība, kas, manuprāt, ir galvenais iemesls pārpratumiem – pat zinošu cilvēku vidū.
Visas kaņepes vairāk vai mazāk satur īpašas aromātiskas organiskas vielas, t. s. kanabinoīdus (turpmāk – KB), pēc skaita vismaz 27, no kuriem tikai viens – tetrahidrokanabinols (turpmāk – THB) – ir psihi iespaidojoša, halucinogēna viela, un vēl pāris KB ir vielas – pavadoņi, kas šo THB darbību modificē. Vēl būtu pieminams tas, ka narkotisko vielu attīstībai augos nepieciešams silts klimats un pat Indijas kaņepes, kas audzētas uz lauka Latvijā, narkotiskās īpašības daļēji vai pat pilnīgi zaudē. Beidzot – narkotiskās vielas hašiša kaņepēs uzkrājas lapās, bet tās Amerikas formai, marihuānas augam – arī negatīvās ziedkopās; tomēr pat šo formu sēklās to ir vismazāk.
Vienīgā kaņepjaugu narkotiskā viela – THB – parastajās sējas kaņepēs ir ne vairāk kā 0,5–1% no augā analizējamās substances, parasti lapu sausā ekstrakta, un nekādus psihotropus efektus, kur nu vēl pierašanu, radīt vienkārši nevar. Tāda kaņepe tikpat ir narkotiķis, kā rūgušpiens ir alkoholisks dzēriens, jo arī satur ap 0,25% spirta. Turpretī siltajā klimatā augošās hašiša (marihuānas) kaņepes satur 3–7%, dažkārt pat 25% THB no ekstrakta sausnas un, protams, jau ir uzskatāmas par narkotiku avotu.
Ziemeļu jeb parasto sējas kaņepju sēklās THB vispār nav, un tās izsenis bez problēmām tiek lietotas pārtikā. Šā raksta uzdevums nav stāstīt par kaņepju – 10 000 gadu sena cilvēces kultūrauga – visām vērtīgajām īpašībām. Pieminēsim tikai, ka kaņepes kā šķiedras un pārtikas augu pēc Pirmā pasaules kara (1923. gadā) Latvijā audzēja pat 371 hektāra platībā. Atzīmēsim vēl, ka kaņepju sēklas satur cilvēkam absolūti nepieciešamās nepiesātinātās taukskābes vairāk nekā visi citi eļļas augi (36%). Turklāt kaņepju sēklas satur vēl vitamīnus A, B1, B2, B6, C, E, kā arī pietiekamā daudzumā visas neaizvietojamās aminoskābes. Tās kā augu proteīna avots ir vērtējamas pat augstāk nekā soja.
Visveselīgākais ēdamais kaņepju produkts ir tieši kaņepju sviests, kas satur gan taukvielas, gan olbaltumus, gan ogļhidrātus, gan zarnu darbībai nepieciešamās šķiedrvielas, un no tā cilvēks var pārtikt, lietojot vēl tikai ūdeni. Tikai jājautā, kāpēc pie mums visas kaņepju ģints sugas tā tiek samestas vienā gubā un mūsu pašu pārtikas augs tiek de facto identificēts ar zāli?
To var izskaidrot dažādi, un tikai viens cēlonis policiju kaut cik attaisno. Proti, gan nekaitīgie ziemeļu sējas kaņepju, gan narkotiskie Indijas kaņepju augi ārēji ir ļoti līdzīgi, un simtprocentīgi tos var atšķirt tikai ar augu sulu ķīmisko analīzi. Un tad jau var nīdēt visu, kas vien izskatās pēc kaņepes, un nav nedz jādomā, nedz kādas grāmatas jālasa! Bet kā tad atšķirt normālu dārzkopi no narkotiku audzētāja?
Jau izteicu domu, ka tāda varbūtība, ka Latvijas aukstajā un drēgnajā klimatā narkotiskās vielas radīsies pat no Indijas kaņepju sēklām audzētajos augos, ir neliela. Pat tad, ja, sēklas pārvadājot, tās vēl būtu saglabājušas savu dīgtspēju. Bet ja nu kādam Latvijas narkomīlim tomēr patrāpās siltumnīcā izaudzēt īstas Indijas kaņepes, kaut ar nelieliem papildu izdevumiem?
Ir jācīnās nevis pret kaņepju sēklu tirdzniecību, bet tikai pret sažāvētas zaļās masas tirgošanu, un to patiesi vajag darīt katram gadījumam. Kaut vai tāpēc, ka jau tagad mūsu narkobiznesmeņi ir fiksējuši, ka mūsu vietējā kaņepe nevelk, un apsmidzina to ar heroīnu, lai izplatāmā prece vispār reāli būtu narkotika, nevis smirdošs smēķeklis vien. Tomēr arī tad kaņepju augu žāvēšana vien nav pārkāpums, jo jebkurā variantā kaņepju ēdamās sēklas var pilnībā atdalīt no lakstiem, tikai pēdējos atūdeņojot.
Mūsu narkoloģiskajiem dienestiem ir arī labi jāizvērtē, kādas ķīmiskās analīzes metodes viņi lieto, lai pierādītu krimināli sodāmo faktu – reāla THB saturoša materiāla izplatīšanu. Vecākās un lētākās metodes ir nespecifiskas un var dot pozitīvu atbildi arī par pilnīgi nekaitīgiem kanabinoīdiem. Tādā veidā par briesmīgu narkotiku var pataisīt pat parasto kaņepju sviestu, kas pirkts no tantiņas Centrāltirgū. Tad THB urīna tests būtu pozitīvs pat šo rindu autoram, kurš kaņepju maizītes dietoloģisku iemeslu ēd tik bieži, cik nu izdodas.
Sankcijām pakļaujama ir nevis THB klātbūtne materiālā vispār, bet tā pieļaujamā satura pārsniegums. Šim slieksnim jābūt minētajiem 0,5–1% no kopējā analizējamo vielu daudzuma, tātad tajā līmenī, zem kura to drīkst saturēt jebkura pasaules kaņepe. Piemēram, savulaik ASV bija ieviestas tik jutīgas opija noteikšanas metodes, ka par narkomānu varēja apsūdzēt pat cilvēku, kurš kafejnīcā bija apēdis pāris magoņmaizītes.
Rezultātā – pamats trauksmei ir tikai tad, ja ir tikusi lietota pietiekami specifiska THB analīzes metode un ja nosakāmais halucinogēna –THB – saturs analizējamā substrātā izrādās virs zinātniski noteiktās minimālās robežas, savas katram substrātam (urīnam, asinīm, lapu ekstraktiem, cigaretes sausajā masā utt.).
Diemžēl prakse jau mums ir pilna ar nejēdzībām un īstiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Policija bez kādām analīzēm var vajāt jebkuru, kam mājās atrod kaņepju sēklas – un tikai tāpēc, ka tās ir kaņepju sēklas –, un žmiegt jebkuru dārzkopi, ja tikai viņa audzējamais augs izskatās pēc kaņepēm.
Būtu labi, ja uz manu rakstu atsauktos kvalificēti narkologi, kas darītu iedzīvotājiem zināmu krimināli vajājamo THB slieksni dažādos analizējamos materiālos un kas publikai atskaitītos, ar kura gada ķīmiskās analīzes metodēm viņi šobaltdien strādā. Un arī juristi, jo mūs visus interesē, kāds tiesiskais mehānisms ir jārada, lai lieki nevajātu parastu ēdamo kaņepju audzētāju. Tikai gribētu lūgt gan vienus, gan otrus nesākt mums skaidrot, ka kaņepes pārtikai drīkst audzēt, saņemot orgānos atļauju. Šādi pārcentīgi kungi tad vienkārši pārkāps nevainības prezumpciju, jo nevis man ir jāpierāda, ka esmu nevainīgs, bet likuma sargiem jāpierāda, ka manas kaņepes patiesībā ir zāle.
