1. Cilvēkā ir divi sabiedroti spēki: Zināšanas un Gudrība. Zināšanas ir tikai caur izkropļojošu vidi redzama patiesība, kurai prāts tuvojas taustoties. Gudrība ir tas, ko Dievišķās redzes acs redz garā.
2. Inspirācija ir spožuma pilna taisna upe, kas nāk tieši no neaptveramām un mūžīgām zināšanām; tā ir vēl pārāka par prātu, kā prāts par sajūtu zināšanām.
3. Kad es runāju, prāts saka: "To es gribu teikt", bet Dievs izņem šos vārdus no manas mutes un lūpas saka kaut ko citu, no kā saprāts trīc.
4. Es neesmu Žnani, jo man nav citu zināšanu, izņemot tās, kuras Dievs man dod Viņa darbam. Kā lai es zinu vai tas, ko es redzu, ir saprāts vai neprāts? Ne viens, ne otrs, jo redzamā lieta ir vienkārši patiesa, bet ne neprāts vai saprāts.
5. Ja cilvēce tikai paviršā acu skatā kaut uz mirkli ieraudzītu kādi bezgalīgi iepriecinājumi, kādi pilnīgi spēki, kādi mirdzoši spontānu zināšanu ieguvumi, kāds plašs mūsu būtības miers gaida mūs ceļos, kurus mūsu dzīvnieciskā evolūcija vēl nav iekarojusi, tā atstātu visu un neapstātos līdz iegūtu šos dārgumus. Bet ceļš ir šaurs, durvis ir grūti vērt, un bailes, neticība un skepticisms ir šeit kā dabas taustekļi, kas aizliedz mūsu pēdām nogriezties no to ierastajām ganībām.
6. Vēlu es aptvēru, ka mirstot prātam dzimst Gudrība; pirms šīs atbrīvošanās man bija tikai zināšanas.
7. Tas, ko cilvēki sauc par zināšanām, ir prāta pamatota maldīgas šķietamības atzīšana. Gudrība redz aiz priekškariem un skatiem.
8. Prāts dala, fiksē detaļas un atšķirības starp tām. Gudrība vieno un saista visus kontrastus vienīgā harmonijā.
9. Nesauc par zināšanām tikai savus uzskatus, vai kļūdas, izpratnes trūkuma, krāpšanas pēc – citu uzskatus, tāpat neiegrožo sevi sektu dogmās un to neiecietībā.
10. Ko dvēsele redz un ir izjutusi, to tā zina, pārējais ir šķietamība, aizspriedumi un viedoklis.
11. Mana dvēsele zin’, ka tā ir nemirstīga. Bet jūs sadalāt mirušā ķermeni un triumfāli saucat: „Kur tad ir tava dvēsele un tava nemirstība?”.
12. Nemirstība nav mentālās personības dzīve pēc nāves, lai gan arī tas ir pareizi, bet neradītā un nemirstīgā Es modināšana, kuram ķermenis ir tikai rīks un ēna.
13. Viņi pārliecinoši man pierādīja, ka Dievs neeksistē, un es tiem noticēju. Vēlāk es ieraudzīju Dievu, jo Viņš nāca un apskāva mani. Un kam lai es tagad ticu, citu prātojumiem vai savai pieredzei?
14. Viņi man teica: "Šīs lietas ir halucinācijas." Es meklēju, kas ir halucinācijas, un es atradu, ka tās nozīmē subjektīvu vai psihisku pieredzi, kurai neatbilst objektīva vai fizikāla realitāte. Tad es atsēdos un brīnījos par cilvēka prāta dīvainībām.
15. Halucinācijas ir zinātnes termins tiem nepastāvīgajiem, paviršiem skatiem uz patiesību, kuru mums aizsedz mūsu aizraušanās ar matēriju; saskarsme ar neparastiem mākslinieka pieskārieniem augstākā un universālā saprāta darbā, kurš savā saprātīgā būtībā kā uz audekla ir izplānojis un radījis pasauli.
16. Tas, ko cilvēki sauc par halucinācijām, ir prāta refleksijas un tās (sajūtas), kas atrodas aiz mūsu parastās mentālās un jutekļu uztveres. Māņticība rodas no šo refleksiju nepareizas izprašanas. Nav citu halucināciju.
17. Neaizraujies ar tik daudzo moderno disputantu tukšajām domām aizslēptām zem daudzzilbīgas runāšanas vai pievilcīgas iztaujāšanas, neguli burtojot formulas un ne-vārdus. Meklē vienmēr. Atrodi cēloni lietām, kuras paviršam skatam nav nekas vairāk kā nejaušība vai ilūzija.
18. Kāds apgalvoja, ka Dievam jābūt šim vai tam, vai Viņš nevar būt Dievs. Bet man liekas, ka varu tikai zināt, kas ir Dievs, un es neredzu kā es Viņam varētu pateikt, kādam Viņam vajadzētu būt. Jo kur gan ir standarts, pēc kura mēs Viņu varam aptvert? Šādi spriedumi ir no mūsu egoisma nākošās muļķības.
19. Šajā Visumā nav nejaušību; doma par ilūzijām pati ir ilūzija. Vēl nekad cilvēka prātā nav bijušas ilūzijas, kas aiz sevis neslēptu un nekropļotu kādu patiesību [pieņemot tās veidu?].
20. Kad mans prāts bija iegrimis pretstatos, es vairījos no daudzām lietām; vēlāk, to pazaudējis, es medīju visā pasaulē neglīto un atbaidošo, bet es vairs tos nespēju atrast.
21. Dievs bija man atvēris acis, jo es redzēju diženo vulgārajā, pievilcīgo atbaidošajā, pilnību sakropļotajā un skaistumu pretīgajā.
22. Piedošanu augstu vērtē kristieši un vaišnavas, bet sev es jautāju: "Kas man ir jāpiedod un kam?".
23. Dievs iesita man ar cilvēka roku; vai tad es teikšu: "Es piedodu Tev Tavu nekaunību, ak Dievs."
24. Dievs iedeva man labo sitienā; vai es teikšu: "Es piedodu Tev, Visvarenais, šo nodarījumu un nežēlību, bet nedari tā atkal!".
25. Kad es nīkstu neveiksmē un saucu to par ļaunumu vai es esmu skaudīgs un sarūgtināts, tad es zinu, ka manī atkal ir pamodies mūžīgais muļķis.
26. Kad es redzu citus ciešam, es jūtu, ka esmu nelaimīgs, bet gudrība, kas nav mana, redz nākošo labumu un piekrīt.
27. Sers Filips Sidnejs teica pakāršanai izvestam kriminālistam: "Šeit priekš Dieva laipnības iet sers Filips Sidnejs". Gudrāk, ja viņš būtu teicis: "Šeit no Dieva laipnības iet sers Filips Sidnejs".
28. Dievs ir liels un nežēlīgs mocītājs, jo viņš mīl. Tu to nesaproti, jo tu neesi redzējis un spēlējies ar Krišnu.
29. Vieni Napoleonu sauca par tirānu un imperiālo rīkļu rāvēju; bet es redzēju bruņotu Dievu pārstaigājam Eiropu.
30. Es esmu aizmirsis, kas ir netikums un kas ir tikums; es varu redzēt tikai Dievu, Viņa spēli pasaulē un Viņa gribu cilvēcē.
31. Es redzēju bērnu vāļājamies dubļos un to pašu bērnu mātes notīrītu un mirdzošu, bet katru reizi es trīcēju viņa pilnīgās tīrības priekšā.
32. Tas, ko es gribēju vai domāju esam pareizi, nepiepildījās; tādēļ skaidrs, ka nav Visgudrā, kurš valda pasauli, bet tikai akls Gadījums vai rupja Cēlonība.
33. Ateists ir Dievs, kas spēlē paslēpes ar Sevi; bet vai dievticīgais ir kas cits? Iespējams, jo viņš ir redzējis Dieva ēnu un tajā ieķēries.
34. Ak, Tu kas mīli, sit! Ja Tu mani nesitīsi tagad, es zināšu, ka Tu mani nemīli.
35. O, Nelaime, esi svētīta, jo caur tevi es ieraudzīju sava Mīļotā vaigu.
36. Cilvēki joprojām mīl bēdas; tiklīdz tie ierauga kādu, kas ir pārāk augstu priekš bēdām vai priekiem, tie to nolād un saka: "Ak, tu nejūtīgais." Tādēļ Kristus vēl joprojām ir pie krusta Jeruzalemē.
37. Cilvēki mīl grēku; tiklīdz tie ierauga kādu, kas ir augstu pār netikumiem un tikumiem, tie to nolād un sauc: "Ak, tu, saistību grāvēj, tu, ļaunais un nemorālais!" Tādēļ Šri Krišna vēl līdz šim nedzīvo Vrindavanā.
38. Daži saka, ka Krišna nekad neesot dzīvojis, viņš esot mīts. Viņi domā uz zemes, bet, ja Vrindavana nekur neeksistē, tad nevarēja būt uzrakstīta Bhagavadgīta.
39. Dīvaini! Vācieši ir atspēkojuši Kristus eksistenci! Bet viņa krustā sišana vēl joprojām ir ievērojamāks notikums kā Cēzara nāve.
40. Dažbrīd rodas doma, ka tikai tām lietām ir tiešām nozīme, kas nekad nav notikušas; jo bez tām lielākā daļa vēsturisko sasniegumu izliekas bāli un nenozīmīgi.
41. Vēsturē ir četri lieli notikumi: Trojas aplenkums, Kristus dzīve un krustā sišana, Krišnas trimda Vrindavanā un saruna ar Ardžunu Kurukšetras laukā. Trojas aplenkums radīja Hellādu, trimda Vrindavanā radīja dievbijīgu reliģiju (jo pirms tam bija tikai meditācija un Dieva godināšana), Kristus no sava krusta cilvēciskoja Eiropu, saruna pie Kurukšetras tagad atbrīvos cilvēci. Bet vēl apgalvo, ka neviens no šiem četriem notikumiem nav bijis.
42. Saka, ka evaņģēliji ir viltojumi un Krišna - dzejnieku radījums. Pateicieties tad Dievam par viltojumiem un zemu paklanieties izgudrotāju priekšā.
43. Ja Dievs norāda man manu vietu ellē, es nezinu, kādēļ man jātiecas uz Debesīm. Viņš vislabāk zina, kas man nes labklājību.
44. Ja Dievs virza mani uz Debesīm, tad pat, ja Viņa otra roka tiecas mani paturēt ellē, man tomēr ir jācīnās par augšupeju.
45. Tikai tās domas ir patiesas, kurām pretējās domas arī ir patiesas savā laikā un pielietojumā; neapstrīdamas dogmas ir visbīstamākais nepatiesības veids.
46. Loģika ir sliktākais Patiesības ienaidnieks tāpat kā pašapmierinātība - sliktākais tikuma ienaidnieks; jo cilvēks neredz savas paša kļūdas tāpat kā otrajā gadījumā savas nepilnības.
47. Kad es biju aizmidzis prāta tumsībā, es nonācu svētu vīru pilnā meditācijas vietā un es atradu viņu sabiedrību garlaicīgu esam un vietu par cietumu esam; kad es pamodos, Dievs ielika mani cietumā un pārvērta to par meditācijas un Viņa satikšanas vietu.
48. Kad es izlasīju nogurdinošu grāmatu un ar prieku vēl uztvēru tās garlaicības pilnību, tad es zināju, ka mans prāts ir uzvarēts.
49. Es zināju, ka mans prāts ir uzvarēts, kad tas, apbrīnojot pretīgo, vēl jutās labi, kamēr citi novērsās vai ienīda.
50. Just un mīlēt skaistuma un labā Dievu neglītajā un ļaunajā, un vēl tiekties izdvest mīlestību lai dziedētu to no tā neglītuma un ļaunuma, tas ir patiess tikums un morāle.
51. Ienīst grēcinieku ir sliktākais grēks, jo tā ir Dieva nīšana; pat tam, kas savu slavu saista ar savu augstāko tikumu.
52. Kad es dzirdu par taisnīgām dusmām, es brīnos par cilvēka sevis maldināšanas plašumiem.
53. Tas ir apmāns, ja cilvēki var mīlēt Dievu tajā pašā laikā ne vienmēr būdami humāni. Ko tad viņi mīl?
