Mandragoru botāniskais raksturojumsPētot dažādos laikos izdotas grāmatas, tajās var atrast informāciju par diviem desmitiem mandragoras taksonomisko vienību. 20. gadsimta otrajā pusē literatūrā parasti tiek minētas 5 – 6 mandragoras sugas. Veicot rūpīgus eksperimetālus, lauka un literatūras pētījumus, PSRS Zinātņu akadēmijas Galvenā botāniskā dārza zinātnieki izdarījuši mandragoras ģints taksonomisku revīziju un secinājuši, ka dabā eksistē četras mandragoru sugas divās sekcijās.
Vienā sekcijā apvienota ārstniecības jeb aptieku mandragora (to mēdz saukt arī par Vidusjūras vai pavasara mandragoru – Mandragora officinarum, M. officinalis, M. vernalis, Atropa mandragora), rudens mandragora (M. autumnalis) un Turkmēnijas mandragora (M. turcomanica). Pirmās divas sugas izplatītas Vidusjūras reģiona valstīs, Balkānos un Mazāzijā, bet Turkmēnijas mandragora ir Turkmenistānas un Irānas ziemeļu daļas endēms, kas jau iekļuvis aizsargājamo augu sarakstā. Šīm mandragorām nav virszemes stumbra. Tieši no saknes virszemē iziet lielas, tumšzaļas lapas, kas sākumā aug taisni uz augšu, bet, izaugot pārdesmit vai vairāk cm garumā un 10 – 12 cm platumā, plaši atveras un noguļas uz zemes, veidojot rozeti, kas diametrā sasniedz 1 – 2 un pat vairāk metru. Lapas ir plati ovālas, rupji zobainas, ar smailu galu.
Mietsakne sniedzas zemē 1 – 2 m dziļumā, tā ir spēcīgi attīstīta, gaļīga, var būt nezarota vai ar diviem vertikāliem atzarojumiem, kas tad arī ir par iemeslu izdomātai līdzībai ar cilvēka ķermeni.
Sakni ar lapu rozeti savieno kaudekss – pazemes stumbrs, kam raksturīgas īpašas (līdz pat 25 cm diametrā) cietes tvertnes. No lapu rozetes vidus izaug vientuļi, katrs uz sava ziedneša izvietoti ziedi. Ziediem ir piecas baltas līdz purpursarkanas brīvas vainaglapas. Ziedi ir divdzimumu, aktinomorfiski, apmēram 3 cm lieli. Augļi ir apaļas, gludas, aromātiskas, ēdamas ogas, kuru diametrs var sasniegt 6 cm. Pilngatavībā to krāsa ir koši dzeltena vai oranža. Piemēram, Turkmēnijas mandragora zied no novembra sākuma līdz aprīļa vidum (šai laikā tur ir pietiekami silts un mitrs). Augļi ienākas maijā, jūnijā. Sākoties karstam un sausam laikam, auga dzīvības procesi krasi palēninās un lapu rozete atmirst. No katra Turkmēnijas mandragoras auga var novākt apmēram 3,5 kg augļu. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Padomju Savienībā tā tika pētīta kā perspektīvs pārtikas augs.
Otrā sekcijā ietilpst tikai viena suga – Himalaju mandragora (M. caulescens), kas atšķiras no iepriekš minētajām ar augšanas apstākļiem, attīstības sezonālo ritmu un morfoloģiskām pazīmēm. Šī suga aug Himalaju austrumos un tiem tuvos kalnainos apvidos 3500 – 4000 m augstumā virs jūras līmeņa; galvenā morfoloģiskā atšķirība – tai ir stublājs un mazākas lapas.
Senākā liecība par mandragoras izmantošanu ir tās saknes atrade faraona Tutanhamona kapenēs. Iepriekšējo laikmetu ģeoloģiskās nogulas mandragoras atliekas nav saglabājušas, tāpēc noteikt ģints vecumu, izmantojot tiešas metodes, nav iespējams. Veicot paleoģeogrāfisku un paleoekoloģisku analīzi, secināts, ka ģints veidojusies Vidusjūras reģionā, no kurienes izplatījusies uz austrumiem līdz Himalajiem, bet ne otrādi.
Siltā klimatā un piemērotos apstākļos mandragoru var audzēt par krāšņumaugu. Pēc kādas 1562. gadā izdotas grāmatas ziņām, jau tad mandragora veiksmīgi kultivēta Anglijā. Mandragoru var pavairot ar rudenī zemē iesētām sēklām. Pavasara sējas gadījumā dīgstamība ir daudz sliktāka. Ja sēklas iesētas pavasarī, vasarā augam nepieciešama bagātīga laistīšana un aizsardzība no nezālēm, bet augusta beigās to ieteicams pārstādīt. Labos apstākļos dažu gadu laikā izaugs liels, skaists augs, kas bagātīgi ziedēs un dos daudz augļu.
Ķīmiskais sastāvs un lietošana tautas medicīnāMandragoras sugu ķīmiskais sastāvs ir maz pētīts. Zināms, ka pazemes orgāni satur tropāna grupas alkaloīdus hiosciamīnu (L–tropiltropāts), skopolamīnu (L–epoksitropāntropāts), mandragorīnu u.c. un daudz cietes. Pretēji literatūrā izplatītajam apgalvojumam atropīna drogā nav. Atropīns ir D,L–tropiltropāts, proti, hiosciamīna racēmiskā forma, kas rodas, šo alkaloīdu izdalot no drogas individuāla savienojuma veidā. M. autumnalis konstatēti vairāki strukturāli līdzīgi alkaloīdi – kalistegnāni. Ir pētīti arī mandragoras lipīdi.
Mandragoru kopš senatnes lieto ne tikai maģiskiem rituāliem, bet arī tautas medicīnā. Sākumā mandragoru izmantoja par nomierinošu līdzekli. Senajā Grieķijā to lietoja karalauka ķirurģijā par pretsāpju līdzekli kaujā gūtu ievainojumu ārstēšanai. Šim nolūkam mandragoras sakni sasmalcināja un samaisīja ar vīnu. Šo dzērienu baudījušais guļ, nejūtot savu miesu un sāpes, ko rada tās griešana. Senatnē mandragoru izmantoja arī par afrodiziaku. Acīmredzot tā tika uzskatīta par ļoti iedarbīgu līdzekli, jo ne velti grieķu mīlas un skaistuma dievieti Afrodīti, kam piemita varenas, visu pasauli pārņemošas kosmiskās mīlas funkcija, dēvēja arī par Mandragoras dāmu. Tuvajos Austrumos mandragora par afrodiziaku tiek uzskatīta un lietota arī mūsu dienās. Vēsturiski visbiežāk mandragoru izmantoja astmas un citu elpošanas traucējumu ārstēšanai, jo tiek atslābināta bronhu muskulatūra un mazināta bronhu sekrēcija. Mandragoras alkaloīdi atslābina arī kuņģa un zarnu gludo muskulatūru un mazina gremošanas dziedzeru sekrēciju, ko agrāk izmantoja, lai mazinātu spazmu ierosinātas kuņģa un zarnu sāpes, jūras slimības simptomus, ārstētu kuņģa čūlu. Mandragoru izmantoja arī dažādu citas izcelsmes sāpju mazināšanai, par miega līdzekli, melanholijas lēkmju, krampju, maniakālu stāvokļu kupēšanai. Reimatisku sāpju atvieglošanai, čūlu un strutainu iekaisumu ārstēšanai auga sula tika lietota ārīgi. Tautas medicīnā parasti lieto sakni, bet ir norādes arī par lapu izmantošanu, jo tām piemītot atvēsinošas īpašības. Tās izmantotas čūlu ārstēšanai noderīgu ziežu gatavošanai. Mūsu dienās zinātniskā medicīnā mandargoru neizmanto. To lieto homeopātijā (M. autumnalis). Homeopātiskajā farmakopejā (2000) par izmantojamo drogu norādītas žāvētas saknes (Mandragora ex radice siccata).
Pārdozēšana un saindēšanāsMandragoras pārdozēšanas gadījumā slimniekiem bieži vien sākās murgi un trakuma lēkmes, tādēļ sakni ārsti un dziednieki vienmēr izmantoja ļoti piesardzīgi un sirdzēja stāvoklim rūpīgi sekoja, jo bija novērots, ka tās pagatavojumiem ir šaurs terapeitiskais diapazons: pārāk maza deva padarīja preparātu neefektīvu, bet, devu palielinot, stiprāk izpaudās blaknes. Tāpēc bieži vien potenciāli bīstama deva bija tikai nedaudz lielāka par efektīvo devu.
Lai arī mūsu dienās mandragora ir reti lietots augs, saindēšanās gadījumu ar to ir itin daudz. Mandragoras izraisītas intoksikācijas iemesli ir dažādi: neuzmanība vai neprasme atšķirt mandragoru no līdzīgiem augiem, ārstniecības līdzekļu izgatavotāju negodprātīga rīcība, vēlēšanās gūt papildu izjūtas (toksikomānija) u.tml. Piemēram, aprakstīti saindēšanās gadījumi, kad rudens mandragoras saknes iejaukušās starp bietēm (Beta vulgaris), bet lapas sajauktas ar spinātu (Spinacia oleracea) lapām. Honkongā ziņots par saindēšanos ar t.s. Ķīnas augu zālēm, kurās žeņšeņa vietā atrasta ārstniecības mandragoras sakne. Arī homeopātiskās zāles ne vienmēr ir bez vainas: pēc mandragoras D3 injekciju šķīduma ievades novērots anafilaktiskais šoks.
Saindējoties ar mandragoru, novēro tropāna grupas alkaloīdiem raksturīgas iedarbības izpausmes. Atkarā no saindēšanās pakāpes simptomi izpaužas 1 – 4 h laikā. Vieglākos gadījumos novēro ādas un gļotādu sausumu, redzes traucējumus tuvumā, midriāzi, fotofobiju, tahikardiju, galvassāpes, hipertermiju u.c.; smagākos gadījumos – hiperaktivitāti, koordinācijas traucējumus, apziņas aptumšošanos, halucinācijas u.c. simptomus līdz pat delīrijam, krampjus. Īpaši smagos gadījumos var iestāties koma un nāve. Šo intoksikāciju ir grūti ārstēt, jo starp atropīnu u.c. tropānu grupas alkaloīdiem un vielām, kas stimulē M holinoreceptorus, pastāv vienpusējs antagonisms, t.i., atropīna tipa savienojumi M holinomimētisko vielu darbību novērš, bet M holinomimētiskās vielas terapeitiskā devā atropīna darbību nenovērš. Intoksikācijas likvidēšanai lieto antiholīnesterāzes (piemēram, fizostigmīnu s/c ik pēc 2 h) un simptomātisku ārstēšanu – skalo kuņģi ar kālija permanganātu vai tanīna šķīdumu, dod dzert aktivēto ogli un sāļu caurejas līdzekli. Nepieciešamības gadījumā veic elpināšanu. Intoksikācijas simptomu izpausme var ilgt 3 – 36 h. Saindējoties ar mandragoru, aknās un nierēs pastiprināti noris metaboliski procesi, kuru dēļ var rasties šo orgānu funkcionālas mazspējas simptomi.
Bet nu kāds pasaules tīmeklī atrasts reāla gadījuma apraksts, ko radījis jauneklis, kas laikam jau mēģinājis lietot ne vienu vien narkotisku līdzekli un atrodas uz bīstamās robežas, kad eksperiments pāriet atkarībā. Jaunā cilvēka padomi mandragoras saknes lietošanai ir šādi: sakni nevajag ēst gabaliem, bet tā jāsagriež ar žileti plānās, platās šķēlēs. Šķēle jāsakošļā un jāliek uzsūkties zem mēles apmēram 15 min, tad jāievēro 15 min pārtraukums. Pēc pārtraukuma atkal var ņemt nākamo šķēli utt. Zelēšanu vajagot sākt no rīta. Jāpatur prātā, ka saknes kopējā deva nedrīkst pārsniegt tās lietotāja rādītājpirksta pirmās falangas garumu. Padomdevējs piebilst, ka labāk gan neuzvesties kā mazam bērnam un visu, kas pie rokas, mutē nebāzt, jo iznākums var būt ļoti skumjš... Bet, ja nu tomēr, tad vēlams, lai tuvumā ir kāds saprātīgs, tuvs cilvēks un nevis salietojies tukšgalvis. Šai nodarbei jāizvēlas iespējami maz mēbelēta telpa ar matračiem un spilveniem. Jāraugās, lai nav asu stūru, pudeļu, palagu, auklu u.tml., jo šai gadījumā sekas grūti paredzēt un arī sakopt postažu pēc tam būšot vieglāk. Nedarīt to brīvā dabā, jo tad nu gan noteikti varot ieraudzīt visu to, ko savos audeklos attēlojis Hieronīms Bošs (Hieronymus Bosch). Šo visu rakstot, arī mēs ceram, ka žurnāla lasītājs ir pietiekami saprātīgs un šos padomus neizmantos, lai pārliecinātos par mandragoras iedarbību uz sevi.
[You must be registered and logged in to see this image.] 
