Šķiet, ka senatnē cilvēki bijuši apveltīti ar tēlaināku uztveri, jo kā gan citādi daudzos augos spējuši saskatīt to, ko mūsdienu racionālais cilvēks parasti izteiktu sausos, standartizētos terminos. Senajiem cilvēkiem šķitis, ka mandragorai ir ļoti neparastas formas sakne – cilvēka figūras veidā.
Šās šķietamās līdzības dēļ mandragoru saista ar mistisku spēku, piemēram, tā spējot izdzīt no slimā ļaunos garus, kas nespējot paciest ne auga klātbūtni, ne smaržu; pieskaroties augam, varot iestāties nāve. Mandragoras neparastumu stiprināja arī tās iedarbība uz cilvēka fizisko un psihisko stāvokli un samērā retā iespēja atrast to dabā.
Mandragora – mīti, ticējumi, leģendas
Droši var apgalvot, ka mandragora ir noslēpumains, leģendām, ticējumiem un aizspriedumiem apvīts augs. Tie veidojušies daudzus gadsimtus, pārvēršot mandragoru par mitoloģisku augu ar tik teiksmainu oreolu, ka mūsu dienās daudzi ir pat pārliecināti, ka tā reāli nemaz nepastāv un ir cilvēka fantāzijas auglis.
Uzskata, ka nosaukums mandragora radies no diviem grieķu vārdiem un nozīmē – kaitīga lopiem. Senvācu valodā mandragoras nosaukums ir alruna, kas veidots no vārda runa – noslēpumains, sakramentāls; arābi augu sauca par “velna ābolu”. Baudot auga nosaukuma fonētisko skanējumu, jāteic, ka tas ir ļoti īpašs – pamatīgs un kā no senu tautu mītiem nācis. Pitagors sauca mandragoru par antropomorfu, romiešu agronoms L. Kolumella – par puscilvēku (semihomo), bet Alberts Lielais rakstīja, ka mandragorai, tāpat kā cilvēkam, piemīt dažādi dzimumi. Arī Plīnijs bija rakstījis, ka baltā mandragora ir tēviņš, bet melnā – mātīte.
Ļoti izplatīts ir mīts, ka, mandragoru raujot no zemes ar sakni, tā kliedz, un ka šā darba veicēju piemeklēs drausmīgas nelaimes (no kliedziena cilvēks varot sajukt prātā, savukārt no lapu stiprās smaržas – kļūt mēms). Lai no tā izvairītos, vācot mandragoras sakni, ar zobenu ap to jāapvelk trīs apļi un jāskatās uz rietumiem. Velkot sakni no zemes, vācējam jāatrodas aizvēja pusē un darbs jābeidz līdz saules lēktam. Viduslaikos mandragoras saknes iegūšanai bija radīts īpašs rituāls – paraktai saknei bija jāpiesien melns suns, jāaizbāž sev ausis ar darvu vai vasku, lai nedzirdētu saknes nāvējošos kliedzienus, un jāpanāk, lai suns izrauj augu. Lai piespiestu suni izvilkt sakni no zemes, to pievilināja ar netālu noliktu saindētas gaļas gabaliņu. Gaļu saindēja aiz līdzcietības pret suni – lai tas neciestu no mandragoras kliedzieniem, bet nomirtu. Atbilstoši ticējumam tas bija vienīgais veids, kā, paliekot dzīvam un pie pilnas veselības, varēja kļūt par mandragoras saknes laimīgo īpašnieku.
Ļoti populāra leģenda par mandragoras izcelsmi ir Vācijā radies nostāsts, ka tā aug zem karātavām, kur rodas no pakārto vīriešu spermas. Senās anglosakšu grāmatās atrodamas norādes, ka mandragorai piemīt noslēpumains spēks pret apsēstību ar ļaunajiem gariem. Viena no pazīstamākajām viduslaiku pūšļotāju grāmatām Herbarium of Apuleius mandragoras aprakstā ir šāds norādījums: “Upurim, kas ir apsēsts ar velnu vai dēmoniem, ņem no minētās mandragoras miesas tik daudz sulas, cik sver trīspensu monēta. Gatavo dzērienu, pievienojot tik daudz silta ūdens, cik būs ērti dzeršanai, dod to izdzert un drīz slimais būs izārstēts.”
Citur apgalvots, ka mandragora palīdz atšķirt parastu cilvēku no īstenas raganas. Uzskata, ka mandragora cilvēkā atmodina maģiskas un radošas spējas, palielina potenci, pievilcību un var savienot mīļotos uz mūžu. Maģisko zāļu gatavošanai izmanto gan sakni, gan arī augļus.
Lai mandragoras sakne kļūtu par amuletu, ar to jāveic maģisks rituāls. Lai aktivizētu šī auga burvju spēku, tā sakne jānoliek mājā redzamā vietā, kur tai jāstāv trīs dienas, pēc tam tā uz nakti jāieliek siltā ūdenī, un amulets ir gatavs sava maģiskā darba veikšanai. Ja amuleta īpašnieks grib burvju spēku pastiprināt, izrautās mandragoras saknes vietā palikušajā bedrē jāiepilina savas asinis. Tā būs samaksa aizsaulei, kas amuleta burvju spēku desmitkāršos.
Pirmo reizi uz mandragoras varenā spēka pārspīlējumu norādīts 1526. gadā izdotā augu grāmatā Grete Herbal, atzīstot, ka par šo augu ir daudz neticamu stāstu, ko var uzskatīt par vecmāmiņas pasakām, nemākulīgu ārstu izdomājumiem vai psihiski slimu cilvēku fantāzijām, un ka tiem visiem nav praktiska lietojuma. Tomēr cilvēki turpināja (un turpina) ticēt, ka mandragoras sakne tās īpašniekam nes laimi un bagātību, pievilina mīļotos un sargā no ļaunas acs.
Mūsu dienās tas viss, protams, šķiet ļoti naivi un varētu interesēt tikai cilvēkus, kas salasījušies Hariju Poteru un līdzīga rakstura grāmatas. Grāmatā par H. Poteru mandragora attēlota kā kupls, sarkanzaļš lapu pušķis, kas piestiprināts “saknei” – maza, ļoti neglīta, zemēm aplipuša mazuļa galvai, kurai ir tāda sejas izteiksme, kāda tā mēdz būt stipri raudošam bērnam. Bērna āda ir bāli zaļa, klāta sīkiem plankumiem. Grāmatā dota norāde, ka augs regulāri jāpārstāda, aukstā laikā tam jāuzvelk zeķes un jāvīsta šallē. Kļūstot pieaugušam, tam esot tieksme pārcelties dzīvot pie kāda cita.
Piedēvēto maģisko īpašību dēļ ļoti cietušas mandragoras audzes. Jau 16. gadsimta beigās daudzviet dabiskās augšanas vietās tā kļuva par retumu, tādēļ mistiskiem mērķiem mandragoras saknes vietā sāka izmantot citu augu saknes, kuru veidols bija līdzīgs cilvēka ķermenim, bet medicīniskām vajadzībām – augus ar līdzīgu ķīmisku sastāvu vai iedarbību. Tāpēc bieži vien par mandragoru tika uzdoti citi augi. Bez tam jāpatur prātā, ka dažādās pasaules malās par mandragoru sauc augus, kas nakteņu dzimtā (Solanaceae) ietilpstošai mandragoru ģintij nepieder. Piemēram, par angļu mandragoru sauc divmāju brionijas (Bryonia dioica, Cucurbitaceae) sakni. Par amerikāņu mandragoru sauc vairogveida podofiles (Podophyllum peltatum, Berberidaceae) sakneņus ar saknēm. Žeņšeņa sakne tiek dēvēta par Āzijas mandragoru. Šis nosaukums ir tik populārs, ka daudzi uzskata, ka mandragora un žeņšeņs ir viens un tas pats augs. Bez tam par mandragoru mēdz saukt arī aptieku alpīnijas (Alpinia officinarum, Zingiberaceae) un Krainas dievazāles (Scopolia carniolica, Solanaceae) sakneņus. Viena no lielākām problēmām mandragoras sakņu atpazīšanā no citām žāvētām saknēm ir liela to savstarpēja līdzība.
[You must be registered and logged in to see this image.]
